I never thought that this could be so hard.

šīs dienas es dzīvoju viena mājās. pilnīgi viena. es izbaudu klusumu un brīdi,kad varu pati valdīt par sevi. pa šīm dienām esmu sapratusi,ka viss nav nemaz tik viegli. bet tomēr,aizmirst ir grūti. tagad man ir daudz laika sev un domām. domām. kāpēc mēs vienmēr tik daudz domājam? kam tas ir nepieciešams? šonakt esmu atkal viena. ierāpos gultā. ieslēdzu uz telefona mūziku. tur skanēja dziesma,kas lika manai sirdij sisties straujāk. kādēļ? galvā rosījās domas un pārdomas,atmiņas par vakardienu,aizvakardienu. es atcerējos to,ka mēs bijām visi četri. no ceturtdienas,kad mēs atkal ar drēbēm ielikāmies putu vannā un smējāmies tā,it kā būtu nenormālas. bet zini,no vienas puses tas ir jauki. tikai mēs saprotam ar tevi visus mūsu nieciņus un prikoliņus,uztveram dzīvi tā,kā neviens cits. es domāju,ka no malas mēs pat izskatāmies jukušas. bēt atkal manas domas apstājās. nu zini tā,it kā iedvesma pazustu.. bet es domāju,ka viņa ir tepat. es viņu jūtu. ^^
es ticu,ka vienu dienu viss būs ideāli. kaut gan,zini? viss jau tagad ir ideāli. es skatos uz tevi un redzu.. es redzu to,ko neviens cits nesaskata. un pats dīvainākais ir tas,ka tu esi pirmais cilvēks uz kuru es skatos un es necenšos iztēloties savādāk. es redzu tevi tādu,kāda esi. es jūtu tevi tādu,kāda esi. esmu jukusi? nē,man vienkārši ir .. es nezinu kā to nosaukt. man nav variantu. bet es zinu vienu,lai kur tu ietu,lai ko tu teiktu,vienmēr būs kaut kas,kas vienos. atceries to sajūtu,kad mums abām likās,ka esam blakus? nu toreiz,kad es braucu autobusā un man likās,ka blakus sēdi tu. es pagriezos tev kaut ko teikt,bet tevis tur nebija. tik dīvaini un neomulīgi palika.
vispār,šī bloga rakstīšanai bija viens nodoms,atbrīvoties no visa stresa un atslēgties.
starp citu,zinājāt,ka vieglāk ir dzīvot ar prātu nevis sirdi? es tagad dzīvoju ar prātu. tā var aizmirst lietas,kuras ir jāaizmirst,bet nekād-īgi nevar.
un vēl kas, es šo blogu iesāku rakstīt par citu cilvēku,bet pabeidzu par vēl citu. tas ir tik dīvaini. es laikam nevaru izlikt savas emocijas un jūtas uz papīra par viņūviņuviņu. bet varbūt tā ir zīme,ka nemaz nevajag? :)